Galvenā uzņēmuma modeļi un to īpatnības

Galvenā uzņēmuma modeļi un to īpatnības

Galveno uzņēmumu saimnieciskās darbības pamatprincipi un to loma darījumu ķēdē transfertcenu kontekstā.

1000
Transfertcenu noteikšanas aspekti

Šajā iFinanses rakstā Kaspars Banders, Vecākais projektu vadītājs, ACCA, KPMG Latvijā, no transfertcenu viedokļa apskata tieši galveno uzņēmumu saimnieciskās darbības pamatprincipus un to lomu darījumu ķēdē transfertcenu kontekstā. 

Kāpēc tiek ieviests galvenā uzņēmuma modelis?

Jebkuras uzņēmējdarbības mērķis ir gūt peļņu, kuru iespējams palielināt, ejot dažādus ceļus, tostarp uzlabojot iekšējo procesu efektivitāti. Turklāt, ņemot vērā starptautisko uzņēmumu grupu lielumu, pat vismazākie operatīvo procesu uzlabojumi spēj ievērojami samazināt izmaksas, tādejādi uzlabojot uzņēmējdarbības sniegumu. Citiem vārdiem sakot, parasti galvenā uzņēmuma modeļa ieviešanas pamatā ir starptautiskās uzņēmumu grupas efektivitātes paaugstināšana un operatīvo procesu uzlabošana, kā arī globālās tendences, piemēram,  centralizēta lēmumu pieņemšana, digitalizācija utt.

Diezgan bieži ir sastopami centralizēti uzņēmējdarbības modeļi, kas ieviesti, lai nodrošinātu efektīvākus operatīvās darbības procesus un uzlabotu finansiālo sniegumu, kā arī stratēģiski saskaņotu starptautiskās uzņēmumu grupas darbību. Piemēram, daudzas starptautiskas uzņēmumu grupas ievieš globāli vadītu iepirkšanas funkciju, kur lielāko daļu materiālu iegādes meitas uzņēmumu labā veic galvenais vai kāds cits grupas specializēts uzņēmums. Attiecīgi centralizētā komanda var vienoties par jumta līgumu ar konkrētu piegādātāju visas grupas vārdā, nodrošinot konsekventu iegādāto preču kvalitāti un lētāku cenu visai grupai. Tā rezultātā grupas uzņēmumiem, noslēdzot atsevišķus (vietējos) ievērojama apjoma sadarbības līgumus, nepieciešams saņemt līguma apstiprinājumu no izveidotās centralizētās iepirkumu komandas. Ja starptautiskas uzņēmumu grupas uztur šādu preču vai pakalpojumu iepirkšanas modeli, tad centralizētu preču vai pakalpojumu pārdošanas modeļa ieviešana, atvieglojot savstarpējo sadarbību un uzlabojot efektivitāti, ir uzskatāma par ekonomiski racionālu rīcību.

Kādās funkcijas veic galvenie uzņēmumi?

Var uzskaitīt vairākas funkcijas, kuras parasti veic galvenie uzņēmumi. Pirmkārt, galvenie uzņēmumi ļoti bieži nodarbojas ar grupas vērtību aizsardzību, proti, atbild par komunikāciju ar akcionāriem un aizsargā akcionāru un grupas intereses meitas uzņēmumos. Jāņem vērā, ka atbilstoši ESAO Vadlīnijām[1] šādas izmaksas nav attiecināmas uz meitas uzņēmumiem, jo tās saistītas ar akcionāru interešu aizstāvību, par ko izmaksas būtu jāuzņemas galvenajam uzņēmumam.

Otrkārt, nereti galvenā uzņēmuma loma ir pārvaldīt grupas produktu portfeli. Vispārīgi runājot, tas pārvalda un lemj par kopējās piegādes ķēdes atslēgas elementiem, tai skaitā produktu plānošanas ciklu, budžeta izstrādes procesu, ieguldījumiem, jaunu produktu izstrādi, centrālajiem iepirkumiem, ražošanas un izplatīšanas procesiem u.t.t. Šo procesu nodrošināšanai parasti galvenajā uzņēmumā tiek izveidoti minēto funkciju vadības departamenti, kas atbild par vienu vai vairākām savstarpēji saistītām funkcijām. Attiecīgi, galvenā uzņēmuma atbildība ir nodrošināt, ka komandas, kas atbild par dažādajiem kopējās piegādes ķēdes elementiem savstarpēji veiksmīgi sadarbojas, neskatoties uz to, kurš starptautiskās grupas uzņēmums algo šīs komandas.

Treškārt, galvenā uzņēmuma loma ir grupas uzņēmējdarbības stratēģijas izstrāde, ieviešana un attīstīšana. Galvenais uzņēmums bieži vien pārvalda grupas piedāvāto produktu dzīves ciklu un attiecīgi pieņem lēmumus saistībā ar grupas resursu iespējamu novirzīšanu uz citām produktu grupām un/vai ģeogrāfiskajiem tirgiem. Pieņemot šādus lēmumus, galvenais uzņēmums veic izpēti par resursu novirzīšanas iespējām, un, identificējot labākās alternatīvas, iegulda produktu izstrādē vai esošu uzņēmumu iegādē, lai ātri palielinātu tirgus daļu.

Visbeidzot, galvenais uzņēmums bieži centralizē arī atsevišķas administratīvas funkcijas, piemēram, grāmatvedību, jurisprudenci, cilvēkresursu vadību u.c. Tomēr šādas funkcijas ne vienmēr veic galvenais uzņēmums, jo tās, kā atbalstošas dabas darbības var pildīt arī kopējo pakalpojumu centrs vai trešās puses.

Ņemot vērā galvenajiem uzņēmumiem ierastās funkcijas (t.i. grupas interešu aizsardzību, piegādes ķēdes kopējās funkcionēšanas nodrošināšanu, grupas turpmākās virzības stratēģijas izstrādi, ieviešanu un turpmāku attīstību u.c.) var uzskatīt, ka galvenais uzņēmums veic nozīmīgas funkcijas kopējā grupas skatījumā un respektīvi uzņemas ar tām saistītos riskus. Galvenais uzņēmums pārvalda un kontrolē grupas ekonomiskos procesus, pārraugot meitas sabiedrību saimniecisko darbību un sniedzot norādījumus tās uzlabošanai vai pilnveidošanai. Attiecīgi, galvenais uzņēmums ir tiesīgs saņemt minētās ķēdes ģenerēto virspeļņu, vai uzņemas tās ģenerētos zaudējumus, tā kā tas pieņem lēmumus un kontrolē darbības, kas tieši ietekmē grupas peļņu, kamēr meitas sabiedrības izpilda rutīnas funkcijas (piemēram, veic līgumražošanu, preču izplatīšanu vietējā tirgū), atbilstoši saņemtajiem norādījumiem.

Ir svarīgi norādīt, ka dažkārt sanāk saskarties ar situācijām, kur funkcijas un riski, kurus uzņemas galvenais uzņēmums, tādejādi iegūstos tiesības uz virspeļņu (vai zaudējumiem), neatbilst to organizatoriskajai struktūrai un/vai finansiālajam stāvoklim. Tātad var tikt apšaubīts, vai galvenā uzņēmuma darbinieki ir fiziski spējīgi nodrošināt tā veicamo funkciju izpildi un/vai tā finansiālais stāvoklis ļauj uzņemties potenciālos riskus, gadījumos, kad tie realizējas, ko nereti arī redzam praksē, kad nodokļu administrācija apšauba galvenā uzņēmuma un ierobežota riska uzņēmumu modeļa pareizību dzīvē.

Kādi ir galveno uzņēmumu izplatītākie veidi?

Galveno uzņēmumu izplatītākie veidi ir (i) centrālais modelis, kur galvenais uzņēmums iepērk preces un pakalpojumus operatīvo darbību nepieciešamībai un (ii) centrālais modelis, kur galvenais uzņēmums organizē un koordinē preču un pakalpojumu iegādi starp grupas uzņēmumiem. Proti, galvenā atšķirība starp šiem galveno uzņēmumu darbības veidiem ir preču un pakalpojumu kustība.

Pirmajā modelī, galvenais uzņēmums pērk preces, piemēram grupas produktu ražošanas izejmateriālus, un piegādā tos saistītajiem operacionālajiem ražošanas uzņēmumiem. Savukārt, otrajā modelī, galvenais uzņēmums iegādātos izejmateriālus neiegādājas, taču var organizēt to iegādi un piegādi operacionālajiem ražošanas uzņēmumiem. Tomēr, abos gadījumos galvenais uzņēmums ir tas, kurš atbild par piegādes ķēdes nepārtrauktas darbības nodrošināšanu un pieņem ar to saistītos lēmumus, kā arī uzņemas attiecīgos riskus. 

Jānorāda, ka pirmais modelis ir vienkāršāk saprotams un līdz ar to pamatojams no transfertcenu viedokļa, jo peļņu uz kuru ir tiesīgs operacionālais ražošanas uzņēmums ir iespējams kontrolēt izmantojot pārdoto preču izmaksas.

Savukārt, otrajā modelī nav iespējams kontrolēt operacionālā ražošanas uzņēmuma peļņas līmeni caur pārdoto preču izmaksām, jo faktiski galvenais uzņēmums neveic šādu darījumu ar operacionālo ražošanas uzņēmumu. Šajā modelī galvenais uzņēmums saņem atlīdzību par pakalpojumiem, ko tas veic operacionālā ražošanas uzņēmuma labā, nodrošinot darījuma ķēdes nepārtrauktu funkcionalitāti, t.i. par stratēģiskajām funkcijām attiecībā uz kopējās piegādes ķēdes uzturēšanu un sekmīgas darbības nodrošināšanu. Attiecīgi, šajā modelī operacionālā ražošanas uzņēmuma peļņas līmeni ir iespējams kontrolēt tikai ar pakalpojuma maksas izmaiņām, kas bieži tiek uztvertas ļoti skeptiski, ja to izcelsme ir neskaidra. Tāpēc, izmantojot otro modeli, ir nepieciešams to izveidot iespējami caurskatāmu un dokumentēt to transfertcenu dokumentācijā tā, lai būtu skaidri izprotama galvenā uzņēmuma iesaiste darījuma ķēdes nodrošināšanā.

Pieminot operacionālo uzņēmumu peļņas līmeni un tā kontroli, ir svarīgi uzsvērt, ka to peļņas līmenim jāatbilst identificētajam tirgus līmenim un tas ir jāievēro konsekventi. Proti, operacionālie uzņēmumi ir uzskatāmi par ierobežota vai zema riska uzņēmumiem, kas ir tiesīgi uz rutīnas tirgus līmeņa atalgojumu par to veiktajām darbībām atbilstoši galvenā uzņēmuma norādījumiem gan tad, ja darījuma ķēde ģenerē peļņu, gan tad, ja darījuma ķēde nes zaudējumus. Dažkārt ir piemērojami izņēmumi jeb vienreizējas izmaksas (no angļu val. “one-off costs”), taču šādi gadījumi ir specifiski un realizējas reti – par vienu no piemēriem var kalpot COVID-19 ietekme, kuru, papildus augstākminētajiem modeļiem un ar to saistītām tiesvedībām, apskatīsim nākamajā rakstā. 

Kaspars Banders, Vecākais projektu vadītājs, Nodokļu konsultācijas, KPMG Latvijā, žurnālam iFinanses: Galvenā uzņēmuma modeļi un to īpatnības | ifinanses.lv

 

© 2022  KPMG Baltics SIA, Latvijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību un KPMG neatkarīgu dalībfirmu, kuras saistītas ar Apvienotajā Karalistē reģistrētu privātu garantiju sabiedrību “KPMG International Limited”, globālās organizācijas dalībfirma. Visas tiesības aizsargātas.

Detalizētu informāciju par KPMG globālās organizācijas struktūru var iegūt, apmeklējot https://home.kpmg/governance.

Sazinieties ar mums

Mans profils

Pirmklasīgs saturs, kas piemeklēts tieši Jums