close
Share with your friends
globe

Saimnieciskā darbība ārvalstīs

Kad drīkst veikt saimniecisko darbību ārvalstīs?

Ja Latvijā reģistrēts uzņēmums, kas sniedz izbraukuma ēdināšanas pakalpojumus, vēlas sniegt savus pakalpojumus citā ES valstī, vai uzņēmums drīkst veikt saimniecisko darbību nereģistrējot atsevišķu uzņēmumu vai filiāli, bet darbojoties kā Latvijā reģistrēts uzņēmums? Kādi nodokļu aspekti ir jāņem vērā? Kādi normatīvie akti regulē šādu saimniecisko darbību?

Vispirms būtu jāuzsver, ka pie šāda scenārija būtu jāanalizē attiecīgās valsts normatīvais regulējums un prasības, jo uzņēmējdarbības reģistrēšanas prasības nav regulētas centralizēti Eiropas Savienības līmenī. Līdz ar to uzņēmumam vislabāk būtu sazināties ar juristu un nodokļu speciālistu attiecīgajā valstī, vai arī ar kādu valsts iestādi vai organizāciju, kura nodarbojas ar ārvalstu investoru un uzņēmumu apkalpošanu (līdzīgi kā, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra Latvijā).

No starptautisko nodokļu viedokļa ir jāvērtē attiecīgās valsts prasības par to, kad ārvalstu uzņēmumam, veicot darbību šajā valstī, veidojas pastāvīgā pārstāvniecība (permanent establishment) un rodas pienākums maksāt ienākuma nodokli šajā valstī no ienākuma, kas tur gūts. Papildus piemērojami ir arī divpusējie līgumi par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem, kuri Latvijai ir noslēgti ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šajos līgumos parasti 5. pants regulē to, kad vienas līgumslēdzējas rezidentam veidojas pastāvīgā pārstāvniecība otrā valstī. Pamatprincips ir, ka pastāvīgā pārstāvniecība otrā valstī veidojas, ja ārvalstu (Latvijas) uzņēmums izmanto noteiktu vietu šajā otrā valstī, kur tas pilnīgi vai daļēji veic uzņēmējdarbību. Šī definīcija ietver trīs pamatkritērijus:

  1. tā ir pastāvīga darbības vieta (parasti birojs vai ražošanas vieta vai kāds kabinets, kas ir uzņēmuma rīcībā);
  2. uzņēmums to izmanto pastāvīgi jeb ar noteiktu regularitāti (viena vai divu pasākumu nodrošināšana ar ēdināšanas pakalpojumiem šajā otrā valstī droši vien nevarētu tikt uzskatīta par pastāvīgu darbību);
  3. šī darbības vieta tie izmantota saimnieciskajai darbībai – ienākumu gūšanai.

No jautājuma nav iespējams izvērtēt, vai uzņēmuma plānotā darbība otrā valstī atbilstu vai neatbilstu šiem kritērijiem. Jebkurā gadījumā, bieži atbilde uz šo nav “balts vai melns”. Līdz ar to ir jāņem vērā attiecīgās valsts normatīvais regulējums, nodokļu administrācijas prakse un interpretācija par pastāvīgo pārstāvniecību.

Vēl viens aspekts, kas būtu jāvērtē, ja uzņēmums plāno darboties otrā valstī regulāri, un darba veikšanai sūtīt uz otru valsti savus darbiniekus no Latvijas, ir darbaspēka nodokļi, kā arī šīs valsts Darba likumam ekvivalenta regulējuma prasības. Starptautisko nodokļu tiesību pamatprincips darbaspēka nodokļiem ir tāds, ka gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan sociālās apdrošināšanas iemaksas ir jāveic tajā valstī, kur darbinieks veic darbu. Bet ir dažādi izņēmumi, piemēram, situācijās, kur darbinieks darbu otrā valstī veic īslaicīgi (tiek sūtīts komandējuma dažām dienām viena pasākuma apkalpošanai), un atvieglojumi.

Ja darbību otrā valstī plānots veikt regulāri, ir jāvērtē tas, cik ilgi darbinieki uzturas otrā valstī. Ja darbinieki tiek sūtīti no Latvijas strādāt uz otru valsti regulāri un otrā valstī uzturas vairāk kā 183 dienas jebkurā 12 mēnešu periodā, tad var rasties pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli šajā otrajā valstī. Jāatzīmē, ka tik bieža darbinieku uzturēšanās otrā valstī viennozīmīgi norādītu uz paaugstinātu pastāvīgās pārstāvniecības risku. Ja Latvijas uzņēmumam rodas pienākums reģistrēt pastāvīgo pārstāvniecību (kas var būt arī filiāles formā), tad no darbinieku algām, kas strādā pastāvīgajā pārstāvniecībā, ir jāmaksā algas nodokli šajā pastāvīgās pārstāvniecības atrašanās valstī.

Papildus, ņemot vērā, ka ēdināšanas nozarei parasti ir piemērojams arī specifisks regulējums, būtu nepieciešams noskaidrot, kādas tieši ir šīs attiecīgās otras ES dalībvalsts prasības ēdināšanas nozares uzņēmumiem, piemēram, nepieciešamība reģistrēties pie kādas uzraugošās institūcijas vai iestādes.

Īsumā apkopojot, ja ir plānots veikt regulāru darbību citā ES dalībvalstī, tad noteikti būtu jākonsultējas ar šīs valsts nodokļu speciālistiem un juristiem, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem un soda sankcijām no attiecīgās dalībvalsts uzraugošajām iestādēm.

Raksta oriģināls publicēts e-žurnālā iTiesības.

Atbildes līdzautors: Uģis Ludiņš, KPMG Zvērinātu advokātu birojs, zvērināta advokāta palīgs